+371 29 164 268
Kalkūne vēsturē
Kalkūne atzīmēja 500 gadu jubileju, un daudzi notikumi ir atstājuši pēdas tās vēsturē.
Te līdz 17. gadsimtam bija divu valstu robeža, un darbojās muitas kontroles punkts!
Kalkūne ir Dinaburgas ķieģeļu dzimtene, jo tieši šeit bija darbnīcas, kurās tika ražots materiāls Dinaburgas cietokšņa neieņemamajām sienām!
Šeit tika ražots raugs, ko izmantoja pīrāgos visā Krievijas impērijā, bet slavenajam šeit ražotajam liķierim pievienoja īstā zelta pārslas!
Barons Augusts fon Etingens, kurš vairākus gadus bija Rīgas mērs, uzcēla Kalkūnē savu māju, kas izskatās kā viduslaiku pils!
Šeit bērnības gadus pavadīja slavenais latviešu dzejnieks Jānis Rainis, bet par spirta rūpnīcas grāmatvedi strādāja pirmais igauņu dramaturgs Augusts Kicbergs!
Pēc vēsturnieku versijas, te kādreiz pie saviem radiniekiem dzīvoja Marta Skavronska, kas vēlāk kļuva par ķeizarieni Katrīnu I!
Pirmais pasaules karš WWI
Kalkunes apkaimē
Pasta trakts "Sanktpēterburga-Varšava"
Dzelzceļš un
dzelzceļa stacija "Kalkūne"
Dinaburgas cietoksnis un kara darbības
Kurlandē 1812. gadā
Etingenu dzimta-
slavenie brāļi
Hamilkars fon Felkerzams - «Zemnieku atbrīvotājs»
Kalkūnes muižas
ansamblis
Ditrihs fon Keiserlings - Kalkūnes muižas īpašnieks
Ķieģeļu ražošana Kalkūnē
Kurzemes-Zemgales hercoģiste.
Pirmās ziņas par Kalkūni
Maģistrs Valters fon Pletenbergs un
Livonijas ordenis
Jekaterina I
impērijas ķeizariene
Mihails Kleofass Oginskis
Jānis Rainis
"Saules gadi"
Augusts Kicbergs,
igauņu dramaturgs
PIRMAIS PASAULES KARŠ
DAUGAVPILS NOVADA TERITORIJĀ
Pirmais pasaules karš (1914. gada 28. jūlijs- 1918. gada 11. novembris) ir viens no lielākajiem bruņotajiem konfliktiem cilveces vēsturē.
Valstis, kas piedalījās Pirmajā pasaules karā, sadalījās divās nometnēs: no vienas puses: Vācijas, Austroungārija, Osmaņu impērija un Bulgārijas cariste, un no otrās puses Antanta: Krievijas impērija, Francijas Republika un Britu impērija.
Kopumā kara gados karojošo valstu armijās tika mobilizēti vairāk nekā 70 miljoni cilvēku, tai skaitā 60 miljoni Eiropā, no kuriem 9 līdz 10 miljoni gāja bojā. Tiek lēsts, ka civiliedzīvotāju zaudējumi ir no 7 līdz 12 miljoniem; apmēram 55 miljoni cilvēku tika ievainoti.
Karš kļuva par vairāku lielu revolūciju prologu un detonatoru, ieskaitot februāra buržuāzisko, 1917. gada oktobra sociālistu revolūciju Krievijā un 1918. gada novembra Vācijā. Kara rezultātā pārstāja eksistēt četras impērijas: Krievijas, Austroungārijas, Osmaņu un Vācijas.
1915. gadā vācu armijas vadība novirzīja galvenos spēkus uz Austrumu fronti, lai izvestu Krieviju no kara, pārņemot Krievijas armiju milzīgās “spīlēs”. Krievijas armijas štabs, lai izvairītos no aplenkuma Polijā, uzsāka stratēģisku atkāpšanos uz Austrumiem. Vasaras beigās vācu karaspēks, sagūstījis Austrijas Galīcijas, Polijas un Lietuvas teritorijas, pietuvojās mūsdienu Latvijas teritorijai.
Bet, pateicoties atkāpšanās manevram, vācu armijas vadības plāns neizdevās, krievu armija izbēga no aplenkuma un sakāves. Līdz rudenim fronte stabilizējās līnijā Rīga - Dvinska - Baranoviči – Pinska- Dubno - Tarnopole.
1915. gada augustā Kalkūnu pašvaldība evakuējas uz Sebežu (Krievija), kur pazūd un iet bojā viss Kalkūnu pagasta arhīvs un vērtspapīri. 95% pagasta iedzīvotāju bēgļu gaitās pamet Kalkūnus un dodas uz Krieviju. Liesmās deg Novoaleksandrovska (Zarasai). 1915. gada septembrī tagadējo Daugavpils novada Medumu, Kalkūnu, Demenes un Sventes pagastu teritoriju sasniedza neiedomājama traģēdija un pilnīga iznīcība. Vācu spiediena ietekmē atkāpjas nogurušie krievu armijas karavīri. Vācieši regulāri saņem papildinājumus un munīciju atbilstoši Vilhelma kategoriskajai pavēlei – jebkurā gadījumā nokļūt līdz upei Dvinai (Daugavai).
Dvinskas iedzīvotāji, dzirdot katru dienu tuvojošos frontes līniju, panikā pamet pilsētu, atstājot visu savu iedzīvi. Ja vācieši pārrautos līdz Dvinskai, no tiešas artilērijas uguns pilsētā nepaliktu pāri pat māju pamatu, kā tas notika Suasonā vai tepat līdzās Ilūkstē. Dvinska burtiski izmirst. Frontes aizmugures iestādes tiek izvietotas aiz Dvinskas. Višķu ciems un apkārtne kļūst par 5. armijas atkāpšanās aizmugures punktiem. Krievu armija uzceļ speciālu dzelzceļa līnijas atzaru, apejot Dvinsku un savienojot ar Rīgas-Orlas un Varšavas dzelzceļu caur Maļinovas un Višķu stacijām.
Virs Dvinskas jau notiek vācu lidmašīnu uzlidojumi.
Tad ģenerālis Pāvels Adamovičs Pleve (1850-1916), 5. armijas komandieris, pēdējā savas dzīves gadā arī visas Ziemeļu frontes virspavēlnieks, pateica vēsturisku frāzi: “Kamēr esmu Dvinskā, ne soli atpakaļ!” Ziņa par to izplatījās acumirklī. Daļa transporta un vilcienu atgriezās uz Dvinskas pusi.
Izšķirošā nozīme bija 18. oktobrī pēdējā mirklī ieradušais 12. Kaukāzas strēlnieku pulks no Polockas, kuru ar četriem ešeloniem steidzami atveda uz Dvinskas preču staciju, kur tos uz pilsētas dambja jau sagaidīja vesela kolonna transporta – viss, kas bija Dvinskā (smagās, vieglās, medicīnas mašīnas u.c.). Neņemot neko lieku, kareivji ar šautenēm, ložmetējiem un patronu lentām sēdās mašīnās un orķestra mūzikas pavadījumā no pirmās mašīnas uzreiz devās tieši kaujā. Pēc stundas tukšas mašīnas atgriezās, lai vestu karavīrus no nākamajiem ešeloniem.
Klusajā, lirikas piepildītajā Medumu ciemā, skaistās dabas ietvertajās Pēterburgas aristokrātu vasarnīcās jau no 6. septembra bija paspējuši izmetināties vācu kareivji. Krievu karavīri, savukārt, bija apmetušies mežos trīs verstis no Medumiem.
Kaukāzieši ar īsiem, spēcīgiem uzbrukumiem izdzina vāciešus no Medumiem un iedzina tos mežos aiz ezera, bet paši steidzami raka ierakumus paaugstinājumos šosejas abās pusēs. Vācieši spēcīgi centās uzbrukt kaukāziešu pozīcijām, lai pildītu sava imperatora pavēli – nokļūt līdz Dvinskai. Līdz vakarpusei Dvinska bija glābta. Vāciešiem nācās šķirties no Medumu skaistajiem īpašumiem un apmesties aiz ezera purvainās vietās. Varbūt tieši tāpēc vācieši vēlāk ar vislielāko nežēlību bombardēja Medumus, neatstājot pat skaisto ēku pamatus.
Par labu orientieri krievu artilērijai kādu laiku kalpoja Ēģiptes baznīca. Vēlāk vācieši to pamanīja un torni nojauca, no Ēģiptes baznīcas pāri bija palikušas tikai sienas un daļa jumta. Tika iznīcināta Ēģiptes pasta stacija, kura aktīvi darbojās, sākot no 1836. gada trakta Varšava-Sanktpēterburga izbūves.
Ēģiptes, jeb Vilkumiesta un Smelines (Lietuva) apkaimē bija trešā Hindenburga kaujas līnija.
Uguns un nāves līnija – tā tika nosaukta šī frontes josla. Kara teātra garums Austrumu frontē no Baltijas jūras līdz Krievijas-Rumānijas robežai bija 850-900 km. Pēc straujām kara darbības izmaiņām iesākās divus ar pusi gadus ilgstošs, mokošs karš ierakumos līdz pat 1918. gada sākumam. Kustību karu nomainīja pozīciju karš. Frontes līnija Daugavpils novada teritorijā šķiet salīdzinoši neliela, bet savā nežēlībā un cilvēku zaudējumos neatšķīrās no citām.
Cilvēki no šīm vietām aizgāja, bet Smelines ciemā iekārtojās vācu štābs. Vācieši okupētajās teritorijās daudzviet cēla šaursliežu dzelzceļu, pa kuru pieveda munīciju, bet laukā izveda kokmateriālus, lopus u.t.t. Piemēram, tika uzcelts šaursliežu dzelzceļš Rokiškis-Obeļai-Kalkūni.
Nocietinājumiem izmantoja pamesto māju baļķus, tāpat tika līdz pamatiem nojaukta Smelines baznīca un materiāli izmantoti nocietinājumiem. Gan Smelines, gan Ēģiptes kapsēta tika “piepildīta” ar tranšejām un pazemes tuneļiem. Tuneļu sienas bija nostiprinātas ar baļķiem un apšūtas ar bieziem dēļiem, ventilācijai kalpoja piestiprinātas pie griestiem māla caurules. Gandrīz visas ”zemnīcas” bija ar lodziņiem, dažas arī ar lieveni, izrotātu kolonnām.
Abās frontes ierakumi aizņēma milzīgu teritoriju un dalījās 3 līnijās:
Pirmā – visbīstamākā un nāvējošākā, kur pastāvīgi notika apšaude un pozīcijas visu laiku mainījās no vienas puses uz otru. Tā bija pilnīgā “ gaļas maltuve”. Pēc plāna šajā līnijā bija jāmaina cilvēki reizi diennaktī. Bet reāli cīņu sīvuma dēļ maiņa notika retāk, kā reizi nedēļā. Pēdējos kara gados tika ieviesta rotācija, tādejādi katram zaldātam bija jāiziet cauri 1. līnijas šausmām.
Otrā – atbalsta līnija, no kurienes apgādāja 1. līniju ar zaldātiem un munīciju. 2.līnijā zaldāti varēja rakstīt vēstules, uzspēlēt kārtis.
Trešā – komandējošā sastāva līnija. Te atradās feldšeru punkts. Izdzīvojušie karavīri no 1.līnijas pa šauriem tuneļiem uz šejieni nesa ievainotos. Tad arī viņi te varēja nedaudz atpūsties, nomazgāties un sakartot sevi.
Aktīvas apšaudes gadījumos zaldāti nedēļām, vai pat mēnešiem nevarēja sevi savest higiēniskā kārtībā. Nebija iespējas nomazgāties, saķemmēties, nomainīt tīru apģērbu. Nepietika papirosu, varēja izsmēķēt savus pierakstu blokus un lūgšanu grāmatas. Utis, blusas un žurkas bija patstāvīgie ierakumu iedzīvotāji. Visur valdīja slikta smaka. Aukstā un slapjā laikā viss bija mitrs, kājas grima dubļos.
Bet vienalga tas nebija briesmīgāk par izlīšanu no ierakumiem, kur gaidīja nāvīgās snaiperu lodes. Par atkāpšanos vai atteikšanos karot draudēja tūlītēja nošaušana par dezertēšanu. Bieži trūka provīzijas, kuru kopā ar munīciju atgādāja pa dzelzceļu, bet bīstami bija ēdienu aiznest līdz 1.frontes līnijai. Tika apēsti visi bijušajās saimniecībās palikušie lopi. Zaldāti cieta badu. Izplatījās dažādas slimības.
Visām Ziemeļu un Rietumu frontes karojošajām pusēm smagie apstākļi bija vienādi. Kā izteicās kāds franču zaldāts Tanti savos pierakstos - karavīrs kļūst līdzīgs būtnei starp cilvēku un šimpanzi, ko ir radījis 20. gadsimts. Tas bija civilizācijas monstrs – civilizācijas, kura sākusi kustību pretējā virzienā. Vienīgā cilvēciskā izjūta, kas ir palikusi – ciešanu sajūta.
Ģenerāļi un politiķi šķita kurli un akli esam, neredzot vienkārša kareivja ciešanas. Tā laika saglabājušās karavīru vēstules pilnas sāpju, izmisuma un neizpratnes par notiekošā šausmīgo muļķību.
Tas bija jauns kara veids – iznīcinošais karš. Mērķis bija nogalināt pēc iespējas vairāk cilvēku īsākā laika sprīdī. Parādījās aizvien jauni nāvējoši šāviņi, indīgas gāzes, Kara laikā aktīvi tika pielietoti jaunie ķīmiskie ieroči, iespējams, ka te tika pielietots arī vācu atklājums – briesmīgie ugunsmetēji.
Vēl daudzus gadu desmitus cilvēki vairījās šajās vietās kaut ko celt un iekopt laukus. Aizauga dzeloņstiepļu un tranšeju labirinti. 20.gs. 20.-30. gados pamazām tukšajās zemēs ieradās zemnieki no Krustpils puses.
Kā vienīgie informācijas nesēji par šī novada smagajiem kara gadiem stāv pieminekļi kritušajiem krievu karavīriem un krustu rindas vācu karavīru kapsētās.
Kopējās krievu karavīru kapavietas tika apvienotas un pārapbedītas jau pēc kara – 1930.-1932.g. ar Latvijas Labklājības ministrijas un bezdarbnieku fonda līdzekļiem. Baltos pieminekļus un to apkārtni projektēja Daugavpils apriņķa sakaru inženieris Ž.Komisārs. Līdz šai dienai nav īsti zināms – cik tieši krievu armijas zaldātu ir apbedīts kopīgajos apbedījumos, nerunājot par viņu vārdiem, uzvārdiem un rotu numuriem. Vācu kapsētās tika iekārtotas jau pēc kara 20.gs. 20.gados ar Vācijas valdības līdzdalību. Lielākajai daļai apbedīto kareivju ir zināms uzvārds, pakāpe, miršanas datums, rotas un pulka numurs.
Pēc datumiem uz krustiem var saprast, ka īpaši neizceļas kādas atsevišķas lielas kaujas, bet no 1915.gada rudens līdz 1918.gada agram pavasarim notika periodiskas un pastāvīgas apšaudes no abām karojošajām pusēm. Demenes, Medumu, Kalkūnes un Sventes pagastu teritorijā ir zināmi 7 krievu armijas karavīru apbedījumi un 14 vācu karavīru kapsētas.
Pēc Leo Trukšāna, Jurija Čertova, Miropijas Petkunes materiāli; materiāli no interneta resursiem 2014.gadā. Biedrības „CALCUNA” ekspedīciju materiāli. Brigita Madelāne.
PASTA TRAKTS "SANKTPĒTERBURGA – VARŠAVA"
1836. gadā tika atvērta satiksme pa uzbūvēto Sanktpēterburgas - Varšavas pasta traktu, kas šķērsoja Pleskavu, Rēzekni, Daugavpili, Zarasus, Utenu, Kauņu, Kalvariju un Suvalkus. Trakta būvniecība valsts kasei izmaksāja 1 miljonu 225 tūkstošus rubļu, un tai bija liela nozīme Krievijas impērijas un Eiropas politiskajā un ekonomiskajā dzīvē.
Visa ceļa garumā trakta uzturēšanai ik pēc 7-10 versijām tika uzbūvēti apmēram 200 ceļu infrastruktūras objekti, kas kalpoja dažādiem mērķiem: trīs veidu pasta stacijas ( kopumā 50) , apsardzes un muitas ēkas, krodziņi un staļļi, staciju uzraugu un apgaitnieku mājas, diližansu stacijas. Ceļa patruļa ēkas, jeb” stražarkas” bija nepieciešamas, lai aizsargātu pasažierus "no lielceļu laupītājiem”, pārbaudīt braucējus un izsniegt specialas atļaujas, aizturēt kontrabandu. Par pārvietošanu pa traktu braucēji maksāja naudu, un vienas vērsts maksa bija 3 kapeikas. Par 100 verstīm bija jāsamaksā jau 3 rubli – nopietna nauda, par ko tajos laikos varētu nopirkt govi.
Pasta trakts bija apmēram 13 metrus plats un tā garums bija 1250 km. Braucamā daļa bija no cieta sablīvēta grants, ceļa malas tika nostiprinātas ar tēstiem lauku akmeņiem, bet no abām pusēm ierīkoti dziļi grāvji. Tika iestādīti pusmiljons bērzu un ceļu ietvēra plata zaļa josla. Tur varētu apstāties un izjūgt zirgus, kuriem, tāpat kā ceļotājiem, laiku pa laikam vajadzēja atpūsties.
Saglabājusies pasta stacija Utenā (Lietuva)
Diližansā, kuru vilka no 4 līdz 8 zirgiem, pārveda no astoņiem vai vairāk pasažieriem. Pasažierus rūpīgi reģistrēja, priekšroku dodot augsta ranga ierēdņiem, dižciltīgām dāmām un bagātajiem ļaudīm. Ceļš no Sanktpēterburgas un Varšavu ilga divas nedēļas, bet no Kauņas līdz Zarasiem – divas dienas. Ir zināms, ka posmā no Kauņas (Kovno) līdz Sanktpēterburgai pēc grafika tika pārvadāti pasta sūtījumi: pirmdienās un ceturtdienās – veda vieglas kravas, otrdienās un piektdienās - smagas, bet sestdienās - steidzamos pasta sūtījumus. Pasta rati pārvadāja vēstules, dažādus oficiālos dokumentus, naudu un vērtslietas. Ar šo transportu tika nogādāti arī politiskie ieslodzītie, kurus pavadīja bruņotie apsargi, un rekrūti.
Kad 1862. gadā tika uzcelta dzelzceļa līnija, pasažieru un kravu apjoms pasta traktā stipri saruka, daudzas ēkas gar ceļu zaudēja savu nozīmi. Laika gaitā viņi mainīja sākotnējo izskatu, un daži pilnībā pazuda.
(Pēc Jonas Pleckevičus grāmatas” Senais trakts Sanktpēterburga- Varšava)
DZELZSCEĻŠ UN DZELZSCEĻA STACIJA «KALKUNE»
Imperatora Aleksandra II 1852. gada 1. marta "augstākajā pavēlē" ir norādīts:
1. Būvēt dzelzceļu no Sanktpēterburgas uz Varšavu.
2. Šo ceļu saukt par Sanktpēterburgas – Varšavas dzelzceļu.
3. Darbs jāsāk 1852. gadā, sākot būvniecību gan no Sanktpēterburgas, gan no Varšavas.
No Cirkulara:
Visu darba pārvaldi sadalīt astoņās nodaļās:
1. nodaļa no Sanktpēterburgas uz Lugu 127 verstis.
2. nodaļa no Lugas uz Pleskavu 128 verstis.
3. nodaļa no Pleskavas caur Ostrovu līdz Režicai, 154 verstis
4. nodaļa no Režicas līdz Dinaburgai, 83 verstis
5. nodaļa no Dinaburgas uz Vilnu, 146 verstis.
6. nodaļa no Viļņas uz Grodņu, 136 verstis.
7. nodaļa no Grodņas uz Belostoku, 72 verstis
8. nodaļa no Belostokas līdz Varšavai ir 164 versti. Kopā 1 010 verstis.
Pāvels Petrovičs Meļņikovs (1804-1880) - krievu inženieris ģenerāls, Krievijas impērijas dzelzceļa ministrs.
1865.-1869. Dinaburgas dambja projektētājs un būvnieks, Sanktpēterburgas-Maskavas dzelzceļa un Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļa projektētājs.
1852. gada 12. jūlijā tika apstiprināta būvniecības vadība. Par vadītāju tika iecelts E. I. Gerstfelds, viņa palīgs bija inženieris S. V. Kerbedžs, slavens dzelzceļa tiltu būvētājs, bet galvenais arhitekts bija akadēmiķis K. A. Skaržinskis. Ar ārvalstu uzņēmējiem tika parakstīta koncesija robežas līnijas Sanktpēterburga-Varšava-Prūsija izbūvei.
Dzelzceļa būvniecībai tika izveidota Krievijas dzelzceļu Galvenā biedrība. Tās valdes sastāvā kopā ar Sanktpēterburgas baņķieri L. Štiglicu, iestājās Anglijas, Francijas, Vācijas un citu Eiropas valstu baņķieri. Līnijas būvniecības vispārējo tehnisko vadību veica Dzelzceļa inženieru korpuss.
P. Meļņikovs
Neskatoties uz to, ka dzelzceļš tika būvēts uz valsts kases rēķina, visi darbi tika uzticēti darbuzņēmējiem. Ceļu uz Varšavu tika piedāvāts uzbūvēt komersantam-uzņēmējam Grigorijam Gladinam par 20 miljoniem rubļu. Par šo naudu bija jāklāj 500 verstu ceļa posms no Sanktpēterburgas līdz Dinaburgai.
Līgums par dzelzceļa izbūvi no Dinaburgas parakstīja ar pirmās ģildes tirgotāju Jēkabu Adelsonu. Ceļa posmu no Varšavas līdz Dinaburgai, ieskaitot dzelzceļa tiltu pār Rietumu Dvinu (Daugavu), būvēja būvuzņēmēji un inženieri no Eiropas.
Dzelzceļš tika būvēts pa atsevišķiem posmiem, vienlaikus un salīdzinoši ātri tika uzbūvētas stacijas, dzelzceļa vagonu un lokomotīvju depo, mājas strādniekiem un darbiniekiem, saimniecības telpas un darbnīcas.
Ceļa garums bija 1280 kilometri, sliedes tika iegādātas Anglijā, Beļģijā un no Demidova Urālu rūpnīcām.
Dzelzceļa būvniecības laikā tiltu un dažādu konstrukciju būvniecībai izmantoja tipveida projektus. Daudzu projektu autors bija Puarons de Mondezirs. Pēc viņa projekta tika veikta būvniecība starp Režicu (Rēzekni) un Dinaburgu( Daugavpils), kā arī tika uzceltas četru tiltu akmens daļas starp Pskovu un Dinaburgu un tilta pāri Daugavu ledus cirte.
Staciju, depo un citu ēku projektēšanu veica Pirels. Pēc viņa projekta Dinaburgā tika uzcelta pagaidu un pēc tam pastāvīgā dzelzceļa stacija.
Tiltu pāri Daugavai uzbūvēja trīs gadu garumā. Būvniecībai tumšajā laikā pirmo reizi tika izmantoti elektriskie prožektori, jo montāžu veica divās vai trīs maiņās. Metāla konstrukcijas tiltam tika piegādātas no Francijas un Beļģijas.
Dzelzceļa stacija Dinaburgā tika uzcelta pēc tipveida franču projekta kā pirmās klases stacija un tika aprīkota ar apkures sistēmu un citām ērtībām. Stacijā bija viesnīca, restorāns un atsevišķie apartamenti cara ģimenei un dižciltīgajām personām.
Varšavas līnijas vilcieni izcēlās ar ērtiem un bagātīgi mēbelētiem vagoniem, kas galvenokārt bija paredzēti pirmās klases pasažieriem. Viņi izskatījās kā mazas istabas ar mīkstām gultām un sienām ar sarkankoka un bronzas apdari. Īpaši greznajos vagonos pasažieri varēja pat pieņemt vannu.
Viskomfortablākie un lepnākie bija imperatora vagoni, bet pa Varšavas dzelzceļa līniju gāja arī citi „ģimenes” vilcieni, kas piederēja bagātām un ietekmīgam Krievijas impērijas dzimtām. Personisks vilciens, piemēram, bija kņaziem Jusupoviem.
Pirmajos gados vilcienu satiksme jaunbūvētajā Sanktpēterburgas-Maskavas un S.-Pēterburgas-Varšavas dzelzceļā bija ļoti reta. To regulēja grafiks un speciālie aģenti. Palielinoties vilcienu skaitam, steidzami vajadzēja ieviest signalizācijas sistēmu.
Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļā bija pieņemti pirmie noteikumi par signalizāciju un ieviesti pirmie signālu veidi: 1857. gadā tika ieviesti signāla skaņas signāli, sarkani diski, signālkarogi un gaismas, petardes, signāla virve.
1871. gadā sākās dzelzceļa būvniecība, kas savienoja Krievijas "labības" reģionus ar neaizsalstošu ostu Libavā (Liepājas).
Viens no būvējamā dzelzceļa posmiem bija posms no stacijas „Kalkūne” un jau 1872. gadā dzelzceļa līnija savienoja Libavas ostu ar pilsētu Romni. Šo dzelzceļu sāuca par Libavo- Romensakaja un gāja uz Libavu caur Kalkūniem, Viļņu, Vileiku, Minsku, Bobruisku, Gomeļu, Bahmaču, ar gala staciju Romni
Dzelzceļa stacija "Kalkuni" tika uzcelta 1861.-1862 un kopš 1872. gada ir kļuvusi par lielāko staciju divu dzelzceļu krustojumā. Stacija tika norādīta visās Krievijas dzelzceļu kartēs.
Kalkūnes muižas īpašnieks Augusts fon Etingens, izmantojot ievestos graudus, atver spirta un rauga rūpniecisko ražošanu , uzbūvēja dzirnavas graudu malšanai, jo pārdot miltus ārzemēs izdevīgāk , nekā graudus.
1905. gada 31. decembrī no dzelzceļa stacijas „Kalkuni” devās emigrācijā rakstnieks, dzejnieks un izglītības ministrs Jānis Rainis un viņa sieva, dzejniece Aspazija
Miera laikus un saspringto stacijas darbu pārtrauca Pirmais pasaules karš.
Vācu karaspēki, kas uzbruka Krievijai, nevarēja izmantot vietējas dzelzceļa līnijas, jo Krievijas ceļu platums neatbilst Rietumeiropas platumam. (Krievijas ceļa gabarīta platums ir 1520 mm, bet rietumu - 1435 mm). Okupētajās teritorijās vācieši saka celt šaursliežu dzelzceļa līnijas, pa kuram pieveda munīciju, bet izveda ekspropriētas kravas: koksni, lopus u.c. Tā bija uzcelta šaursliežu līnija Rokiški- Obeļi – Kalkūni, ko demontēja 20.gs. 20-os gados.
Pēc Latvijas neatkarības iegūšanas 1920.-22. gados Kalkuni kļuva par Lauceses pagasta daļu, un stacija „Kalkuni” tika nosaukta pēc vistuvākās pilsētas- „GRIVA” nosaukuma.
Otrā Pasaules kara laikā, lai palielinātu stacijas „ Griva” caurlaides spējas, 1943. gadā vācu karaspēki ierīkoja dzelzceļa izmaiņas vietu „Daugavpils 3.kilometrs”, kas ļava no stacijas „Daugavpils”, neiebraucot uz staciju ”Griva” , vilcieniem iet uz staciju ”Eglaine” un tālāk.
Padomju laikos stacija strādāja intensīvi, bija ierīkoti piebraucamie ceļi spirta un ķieģeļu rūpnīcām, tirdzniecības bāzēm un noliktavām. Semaforus nomainīja luksofori, visi dzelzceļa pārmijas kļuva automātiskas.
Satiksme caur staciju bija intensīva, garām gāja daudzi kravas vilcieni, cauri tam brauca gan iekšzemes, gan tālsatiksmes vilcieni.
1812. GADA KARŠ.
DINABURGAS CIETOKSNIS UN KARA DARBĪBAS KURLANDIJĀ
18. brumera apvērsums (1799. gada 9. novembrī) nodeva Franciju Napoleona rokās tajā laikā, kad vecā Eiropa bija pilnībā dezorganizēta. Būdams Itālijas armijas virspavēlnieks, Napoleons sāka pārdalīt Eiropas politisko karti un savas ekspedīcijas laikā uz Ēģipti un Sīriju jau loloja grandiozus plānus par Austrumu iekarošanu.
Kļūstot par Pirmo konsulu, viņš sapņoja par britu izraidīšanu no Indijas. Pēc vairākām militārām operācijām Francijas impērija kopā ar vasaļu un sabiedrotajām valstīm izplatījās gandrīz visā Rietumeiropā.
1812. gadā sākās karš starp Krieviju un Franciju. Tas nebija pārsteigums, un dažus gadus pirms tam Krievijas impērija gatavojas karam. Bija darīts viss, lai aizsargātu no Napoleona rietumu robežas - tika pārbaudītas un stiprinātas robežlīnijas un uzcelti jauni cietokšņi.
Pēc imperatora Aleksandra I pavēles 1810. gada vasarā vecā Dinaburgas cietokšņa teritorijā bija uzsākta jauna būvniecība. Cietoksnim bija jāsastāv no divām daļām – Priekštilta nocietinājuma Dvinas (Daugavas) kreisajā krastā un galvenā nocietinājuma labajā krastā. Zemes Priekštilta nocietinājuma būvniecībai valdība izpirka no Kalkunu muižas īpašnieka barona fon Keiserlinga.
Cietoksni būvēja ļoti ātri, celtniecībai tika norīkoti milzīgs skaits karavīru un brīvalgoto. Ņemot vērā vietas trūkumu pašā cietoksnī, tie bija dzīvoja nometnēs abās Daugavas pusēs. Ķieģeļus celtniecībai pirmajos gados ražoja Keiserlinga ķieģeļu rūpnīcās.
1812. gada 30. jūnijā Kalkūnes teritorijā no pašreizējās Zarasu (Lietuva) puses parādījās pirmās franču kavalērijas vienības, un 1. jūlijā šeit jau koncentrējās Napoleona karaspēks, lai uzbruktu Dinaburgas cietoksnim. Šo kampaņu vadīja izcilu franču ģenerāļu plejāde.
Napoleona armijas maršala Undino karaspēks, kurā bija 32 000 kājnieku un 2400 kavalērijas karavīru, mēģināja ieņemt Dinaburgas cietokšņa Priekštilta nocietinājumu, taču viņu uzbrukumi bija neveiksmīgi. Ar lieliem zaudējumiem kājniekiem bija jāatkāpjas, neveiksmīgs bija arī ģenerāļa Marbo kavalērijas uzbrukums pa nedrošo pārceltuvi pāri Dvinai.
Šajā laikā ģenerāļa Žana Etjēna Makdonalda galvenā mītne atradās Kalkūnē. Šeit, muižā, viņš pavadīja gandrīz divas nedēļas, koordinējot Francijas karaspēka rīcību. Pēc Krievijas armijas aiziešanas Francijas karaspēks bez cīņas ieņēma Dinaburgas cietoksni un iznīcināja tā nocietinājumus, noslīcināja ieročus un nodedzināja noliktavas.
Pēc Kurlandes okupācijas ģenerālis Makdonalds nosūtīja savus karaspēkus Rīgas virzienā. Rīgas apkaimē viņš palika līdz Napoleona kampaņas beigām un pievienojās armijas paliekām tās atkāpšanās laikā.
Etjēns-Žaks-Džozefs-Aleksandrs Makdonalds nāca no senās ne visai turīgas skotu dzimtas, kura bija spiesta bēgt uz Franciju pēc sacelšanās par neatkarību sakāves. Makdonalds ieguva labu izglītību, un, neskatoties uz tēva vēlmi redzēt viņu kā priesteri, iestājās militārajā dienestā.
Viņam bija spoža karjera kā Napoleona armijas ģenerālim, izpelnot impērijas maršala titulu. Makdonalds īpaši izcēlās Vagrama kaujā un cīnījās ar pašu Aleksandru Suvorovu.
Viņa uzticība Napoleonam bija pārsteidzoša, un Makdonalds bija pēdējais no maršaliem, kas atstāja imperatoru pēc viņa atteikšanās no troņa. Pēc sabiedroto spēku otrās Parīzes okupācijas Makdonaldam tika uzticēts grūts uzdevums - izformēt Napoleona armiju.
Dažus gadus pēc Napoleona atteikšanās Makdonalds bija zvērējis uzticību karalim un turpināja karjeru. No karaļa viņš saņēma Karaliskās gvardes ģenerāļa pakāpi un Goda leģiona Lielā kanclera amatu. Makdonals piedalījās valdības sēdēs un bija karaļa uzticamā persona. Pēc 1830. gada jūlija revolūcijas viņam nācās atkāpties no amata, un pēdējos desmit gadus Makdonalds pavadīja savā īpašumā.
Piemineklis Makdonaldam
Luvra nišā Rivoli ielā
ETINGĒNU DZIMTA
Etingēnu vārds ir zināms Eiropā jau no 987. gada. Viens liels atzars ir skāris arī Latviju
19.gs. beigās Baltijā Etingēnu vārds bija plaši zināms un labi ieredzēts. Etingēni bija ļoti nozīmīgi Baltijas muižniecības vīri. Igaunijā, Kuremaa muižā ir izveidots Etingēnu dzimtas muzejs, netālu arī atrodas dzimtas kapi un kapliča.
Etingēnu dzimtas ģerboņi Vācijā
Tēvs Aleksandrs fon Etingens
(1798-1846)
landrāts, Livonijas landmaršals
Māte Helena fon Knorringa
(1794–1863)
Etingeni varēja lepoties ar sešiem izciliem brāļiem. Visi brāļi bija korporācijas „Livonija” biedri, trīs – Tartu (Dorpat) universitātes profesori, vēl trīs – Livonijas bruņniecības pārstāvji. Visi seši brāļi ieņēma nozīmīgus posteņus dažādās institūcijās, un spēja atbalstīt viens otru.
Kalkūnes muižas īpašnieka Augusta fon Etingena jaunākie brāļi:
Georgs Filips fon Etingens (1824-1916)
Medicīnas doktors, klīniskās ķirurģijas un oftalmoloģijas profesors Tartu, Bonnā un Berlīnē.
Nodarbojās ar ārsta praksi Tartu, Rīgā, Ziemeļamerikā, Pēterburgā. No 1854. līdz 1870. g. vadīja klīniskās ķirurģijas katedru Tartu Universitātē, bija universitātes prorektors, medicīnas fakultātes dekāns, bet no 1868. līdz 1876. g. - Tartu universitātes rektors un no 1878.g. Tartu pilsētas mērs.
Pēc krievu-turku kara, kad viņš bija Sarkanā Krusta hospitāļa galvenais ārsts, Georgs uzrakstīja pirmo pasaulē monogrāfiju par šautu brūču ārstēšanu acu rajonā. Ir sarakstījis vēl daudz citu rakstu par ķirurģijas un acu ārstēšanas jautājumiem.
Pie Georga Filipa ir mācījušies daudzi citi jaunās paaudzes ārsti.
Nikolajs Konrads Pēteris fona Etingens (1826-1876)
Ekonomists, banķieris, Tartu miertiesnesis, Livonijas landmaršals.
Aleksandrs Konstantīns fon Etingens (1827-1905)
Teologs. Studēja teoloģiju universitātēs Tartu, Erlangā, Bonnā, Berlīnē, ieguva maģistra grādu, tad teoloģijas doktora, bet pēcāk - sistemātiskās teoloģijas profesora grādu. Tartu Universitātē nodibina avīzi („Dorpater Zeitschrift fur Theologie und Kirche”), kā arī nodibināja teologu biedrību.
Aleksandrs pētīja sociālās ētikas masu izpausmes, interesējās par literatūras vēsturi, garīgo mūziku, tēlotājmākslu. Sarakstījis daudz darbu par ētikas, filozofijas un literatūras jautājumiem. Ir arī darbi, kur viņš propagandēja jaunas statistikas metodes, par tām saņemot Londonas starptautiskās statistikas komitejas Goda locekļa nosaukumu un prēmiju.
Aleksandrs aktīvi veicināja Tartu pilsētas labiekārtošanas un izdaiļošanas darbus
Eduards Reinholds fon Etingens (1829-1919)
Livonijas baznīcu darbības un izglītības vadītājs, lauksaimniecības speciālists, Viņam piederēja Kuremā muiža Igaunijā.
No kreisas : Eduards fon Etingens ar diviem mazdēliem Rolfu, Nikalaju un dēlu Erihu
Arturs Joahims fon Etingens (1836-1920)
Fizikas profesors, mūzikas teorētiķis, meteorologs, fenologs. Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondentloceklis. Lasīja lekcijas Tartu un Leipcigas universitātē. Dzimis Luua muižā, kas vēlāk viņam arī piederēja. Studēja dabaszinātnes Tartu, Parīzē, Berlīnē. Sarakstījis daudz nozīmīgu zinātnisku darbu fizikas un meteoroloģijas jomā.
1865. gadā Tartu, sava viena no brāļiem mājas tornī ierīkotais meteoroloģiskais novērošanas punkts bija pirmais Baltijā un darbojās 60 gadus.
Arturs izgudroja jaunas meteoroloģiskās ierīces, tajā skaitā precīzai vēja ātruma noteikšanai. Viņš veicināja meteoroloģisko staciju tīkla izveidi Baltijā, kur novērojumi tika veikti 8 reizes diennaktī.
Kalkūnu un Medumu muižu īpašnieks
Augusts Georgs Frindihs fon Etingen
Augusts fon Etingēns nodzīvojis ilgu un interesantu dzīvi. Viņš piedzima 1823. gada 05. julijā Visustos (Wissusti) mūsdienu Igaunijas teritorijā sava tēva muižā.
Būdams vecākais dēls turīgajā ģimenē, Augusts saņēma ļoti labu izglītību: 1841.- 1843. gados studēja tieslietas Tartu Universitātē, papildinājis izglītību Heidelbergā Vācijā, kur ieguva jurisprudences doktora grādu.
1862. gadā sāka strādāt par pagasta tiesnesi Tartū, tad par valsts padomnieku.
1857.g - 1862. g. – Livonijas landmaršals.
1862.gadā ieguva ķeizariskās Krievijas galma pārvaldnieka titulu, bija Aleksandra II galma viesību un izpriecu organizators (maitr de plaisir).
1862. g.-1868. g. viņš bija Livonijas, Vidzemes civilgubernators.
No 1862.gada – valsts padomnieks, bet no 1869.g. – Livonijas landrāts.
1868. g. Augusts fon Etingens kļūst par Rīgas pilsētas domes locekli un Nekustamā īpašuma nodaļas priekšnieks, bet no 1886. līdz 1889. g. ir Rīgas pilsētas mērs.
Tajā laikā Livonijas jaunais gubernators, ģenerālis M.Zinovjevs ar ministra V. Goļeva atbalstu uzsāka pastiprinātu rusifikāciju, veicot Baltijas valstu pilsētu pašvaldībām naidīgu politiku. Augusts fon Etingens visiem spēkiem cīnās pret jaunajiem uzstādījumiem, bet viņam tomēr nākas atstāt Rīgu.
Viņš apmetas savā īpašumā Kalkūnos (Kalkuhnen), kur aktīvi popularizē visu vācisko. Drīz vien Kalkūne kļūst par ģermanizācijas priekšposteni cariskajā Krievijā. Par savu ietekmi Etingenu sauca par „Baltijas hercogu”.
Pēc atmiņām, Augusts fon Etingens bija liela auguma, spēcīgs, izskatīgs vīrietis ar ļoti labu humora izjūtu. Etingenam bija lieli sakari augstākajās aprindās, viņš neatpalika no laika un uzraudzīja notiekošās pārmaiņas Krievijas impērijas sociālajā un ekonomiskajā dzīvē.
Augusts fon Etingens apprecējās Idu fon Vilkenu (Ida von Wilcken) (1827-1903). Pēc to laiku tradīcijas, ģimene bija liela- viņiem bija pieci bērni.
Vecākais dēls Aleksandrs (1848-1877), Lielbornes muižas īpašnieks, miris jauns
Otrais dēls Burhards (1850-1923), zirgkopības speciālists Vācijā, Medumu miesta un Kalkūnu lielfermu īpašnieks, Grīvas bankas vadītājs, Rīgas vagonu rūpnīcas „Fēnikss” direktors.
Trešais dēls Georgs (1851-1916) –bija muižnieks Kurzemes guberņā.
Marija (Marissa) (1857-1883), precēta ar Heinrihu fon Volfu, kura māsa bija precēta ar slaveno Cepelīnu.
Viena no skaistākajām mīlestības leģendām ir saistīta ar Mariju - Marissu, kā viņu sauca ģimenē. Viņas vīrs, kurš viņu dievināja, Gulbenes apkārtnē uzcēla krāšņo Alta Švanenburgas muižu. Bet mīlestība neglāba viņu no briesmīgās slimības, un 25 gadu vecumā viņa nomira no tuberkulozes.
Arī jaunākā meita Helēna (Ella) (1860-1885), kura apprecējās ar Aleksandru Ukskul-Gildenband (von Uexküll-Güldenband) nomira ļoti agri. Tuberkuloze tajos laikos nogalināja ļoti daudz cilvēku.
Burhards
Georgs
Daudzi Etingēna projekti bija neveiksmīgi, bieži vien viņam blakus bija negodīgi pārvaldnieki. Ar milzīgiem parādiem 1897. gadā Etingenam nācās pārdot Kalkūnu īpašumu ar tikko uzcelto grezno muižas ēku ģenerāļa adjutantam Nikolajam Ignatjevam (1832-1908) un pārvākties savā īpašumā Igaunijā.
Augusts fon Etingens miris Tartu 1908. gada 7. aprīlī 84 gadu vecumā.
HAMILKARS FON FELKERZAMS - «ZEMNIEKU ATBRĪVOTĀJS»
Felkerzamu dzimta ir viena no vecākajām dižciltīgajām ģimenēm Eiropā, kas pazīstama kopš 12. gadsimta vidus, bet Livonijā, iespējams, tā parādījās 15. gadsimta pirmajā pusē.
Kurzemes dzimtas atzara dibinātājs bija Johans I, kuru Dinaburgas komturs Vilhelms fon Fintbergs vēstulē Lībekā 1544. gada 24. augustā sauc par “cienījamu labu cilvēku, kurš no savas jaunības ziedoja Vidzemes zemēm, uzticīgi un labi kalpoja, kā arī tiek izmantots vēstīs, vervējot un darot labu šīm zemēm". Ap 1515. gadu viņš kā Ordeņa pilnvarotais nometināja uz dzīvi zemniekus Dinaburgas apkaimē.
1519. gadā Livonijas Ordeņa mestrs Pletenbergs piešķira viņam īpašuma tiesības uz Kalkuni Dinaburgas apkaimē. Savas dzīves laikā Johans I vecākajam dēlam Melhioram I atdeva to nedalāmajā īpašumā, bet viņa dēls Johans II, Dinaburgas tiesnesis, 1596. gadā pilnīgi nostiprināja savas tiesības uz Kalkuni.
Pēc Ziemeļu kara Livonija kļuva par Krievijas daļu, un relatīvo neatkarību saglabāja tikai Kurzemes hercogiste. Tieši šajā laikā veidojās bagāto un ietekmīgo zemes īpašnieku klase, kas noteica Kurzemes ekonomisko un politisko dzīvi.
Johanna II vecākais dēls Melhiors III bija cilvēks ar lielu organizatora talantu, labi izglītots, enerģisks, viņš bija Kurzemes hercoga Jēkaba padomnieks un kanclers grūtajos Polijas-Zviedrijas karu laikos. Kā 1660. gada Olivu miera līguma delegāts, viņš ar drosmi un inteliģenci centās atgriezt hercogu no gūsta. Viņa dzimta pārstāja eksistēt ap 1700. gadu, un drīzumā viņa ģimene zaudēja Kalkuni.
1710. gadā nomira Kurzemes hercogs Fridrihs Vilhelms. Viņa atraitne Anna Ioannovna, Krievijas cara Ivana V meita, kļuva par ķeizarieni un centās virzīt uz priekšu Kurlandes augstmaņus. Šajā viņam bija uzdāvinātas zemes Rīgas apkaimē. Turpmāk Felkerzamiem bija ievērojama loma Krievijas impērijā. Viņiem piederēja īpašumi Kurzemē, Vidzemē, zemes pie Lietuvas un Polijas pierobežas, tai skaitā arī Kalkūni.
Starp ievērojamiem dzimtas pārstāvjiem īpaši izceļas
Hamilkars fon Felkerzams (06.01.1811-19.05.1856)
Kopš bērnības gadiem Hamilkars izceļas ar savu prātu, neatlaidību un apņēmību tieksmi pēc zināšanām.
19. gadu vecumā viņš bija jau visaptveroši izglītots jaunietis.
1829. gadā viņš iestājās Berlīnes Universitātē, kur studē dabas un vēstures zinātnes un filozofiju.
Pēc atgriešanās dzimtenē popularizē idejas, kuras, pēc viņa domām, veicinātu Vidzemes guberņas ekonomisko uzplaukumu. Viņa devīze bija „Cilvēka vērtību nenosaka tiesības, ko viņš manto, bet pienākumi, ko viņš uzņemas”.
Hamilkars fon Felkerzams savās runās aizstāvēja ideju dot zemniekiem lielākas tiesības uz zemi. Saskaņā ar Aleksandra I izsludināto likumu zemniekus pasludināja par brīviem, bet tiesību uz zemi viņiem nebija, tāpēc viņiem bija jāpiekrīt jebkuriem verdziskiem zemes īpašnieka nosacījumiem. Tiesības uz zemi novērstu zemnieku bada steikus un padarītu viņu darbu efektīvāku, bet tam sīvi protestēja ietekmīgie zemes īpašnieki, kas sabotēja zemes likuma īstenošanu.
1846. gadā imperators Nikolajs I izveidoja īpašu Vidzemes komiteju zemes izmantošanas jautājumu izskatīšanai, kuras sastāvā bija arī Hamilkars fon Felkersāms. Viņa aktīvā darbība vainagojās ar reāliem panākumiem. Viņa personīgā ietekme pieauga un 1847. gadā Felkerzamu ievēlēja par Vidzemes landtāga priekšsēdētāju, bet kopš 1848. gada viņš stādā par Zemes tiesnesi. 1848. gadā Hamilkars plāno izveidot Zemes banku, lai palīdzētu finansēt zemniekiem zemes atpirkšanu.
1849. gada 9. jūlijā Hamilkars fon Felkersāms apstiprināja jaunu likumu par zemnieku zemes izmantošanu. Klaušu nomu nomainīja naudas noma, bet līdzekļus, ko dzimtkungs saņēma no zemnieku nomas maksas, bija jāizmanto ražošanas attīstībai vai inventāra un mājlopu iegādei
1856. gada landtāgs atteicās apstiprināt Felkerzama likumu, kas bija viens no iemesliem tā radītāja traģiskajai nāvei. Negaidīta 45 gadu vecā reformatora un sabiedrībā pazīstamas personas nāve ir radījusi daudzas pretrunīgas baumas un leģendas, kuras joprojām ir dzīvas.
Neskatoties uz šķēršļiem, reformatora dzīves lieta guva strauju attīstību - kapitālisma ražošanas veida gaitu laukos jau bija neiespējami apturēt.
Hamilkars fon Felkerzams -“zemnieku atbrīvotājs”, “Livonijas Mirabo” tika apbedīts ģimenes kapos folvarkā Berkenele.
KALKŪNES
MUIŽAS ANSAMBLIS
Kalkūnes(Kalkuhnen) un Medumu (Meddum) īpašnieks bija Augusts fon Etingens.
Etingens bija ne tikai politiķis, bet arī moderns biznesmenis. 1868. gadā viņš paplašināja un modernizēja ķieģeļu flīžu ražošanu, uzbūvēja ūdens dzirnavas, bet savā īpašumā ražotus miltus pārveda pa dzelzceļu.
1873.g Kalkūnē atvēra vīna-rauga un spirta ražotni, kur bija uzstādīti 4 tvaika katli un tika saražoti 65 000 spaiņi spirta gadā. Spirta rūpnīcā tika nodarbināti vairāk par 180 strādniekiem. Kalkūnos ražoja smalku šņabi un dažādus liķierus, piemēram, slavens bija no plūmēm gatavotais Kalkūnes kafijas liķieris „Puss-Cafe”. Slavu izpelnījies bija šņabis „Aqua Kalkunensis”. Ir ziņas, ka Etingens bija draudzīgās attiecībās ar Vācijas tā laika kancleru Otto Bismarku, kurš savukārt bieži brauca medībās uz Etingenam piederošajiem Medumu mežiem, kā arī vienmēr līdzi uz Vāciju veda iemīļoto dzērienu „Aqua Kalkunensis”. Arī katru gadu dzimšanas dienā Bismarks saņēmis pasta sūtījumā kasti šā dzēriena.
Smalkajiem liķieriem tika izmantoti visdažādākie ingredienti, piemēram , rožu liķierim īsta rožeļļa, „Goldwasser” smalkas īstas zelta pārslas. Blakus rūpnīcai atradās liela tvertne, kur tika lieta karsta brāga – to daudzi Dinaburgas iedzīvotāji izmantoja kā dziedniecisku šķidrumu, tajā peldoties. Rauga fabrika bija lielākā Krievijā, un tās saražotais raugs tika vests uz lielākajām pilsētām Krievijā un Polijā, piemēram, uz slaveno Filipovu pīrāgu ceptuvi.
Bija arī liellopu audzēšana, lopkautuve un ādu apstrādes darbnīca. Vēršu nobarošanai lietoja no spirta attīrītu brāgu.
1875. g. viņam piederošā miestiņā Grīva Augusts fon Etingens atklāj vācu skolu zēniem (Deutches Schule in Grive), bija arī atklāta vācu skola meitenēm. 1881. g. Etingens Gecenšteinas pusmuižā ierīkoja un uzturēja skolu, kurā gatavoja bērnus pārsvarā Grīvas vācu skolai.
1863. gadā Etingēns noorganizēja Ēģiptes (Vilkumiesta) ciema luterāņu baznīcas un zvanu torņa kapitālremontu, 1886. gadā uzdāvināja zemes gabalu Grīvā luterāņu draudzei un katoļu draudzei 1889. gadā, kur bija uzceltas baznīcas.
Kā prātīgs saimnieks, Etingens rūpējās par iedzīvotāju ērtībām. Viņa valdīšanas laikā tika uzcelts akmens tilts Grīvā pāri Lauceses upi. Grīvas-Zemgales pilsētiņas māju īpašnieki maksāja muižai zemes renti.
Plaša muižā rosās dzīve. Uz 3000 kvadrātmetru platības atradās arī apskaužamās medību vietas. Vienā no Meduma ezera pussalām Etingēns uzcēla greznu medību pili - koka ēku ar torņiem, terasēm un smaili, nosaucot to par Monte Kovalo. Otto fon Bismarks, kas dievināja medības, bieži apstājās uz nakšņošanu vienā no Medumu folvarkiem, kuru viņa godā sauca par Fridrihstruē.
Kalkūnos bija arī liela kokaudzētava ar dārzu, no kuras pārdošanai tika izsūtīti krūmu un koku stādi pa visu Krieviju.
Kalkūnos bija tēraudliešanas fabrika. Dzelzi veda no Urāliem, meistarus no Vācijas, bet šī darbošanās bija pārāk dārga un nedeva peļņu, tāpēc fabrika tika pārdota, ko iegādājās uzņēmējs no Krievijas Muhins un pārvērta to par lineļļas fabriku.
1890-1892 gados vecās muižas vietā pēc Daugavpils pilsētas galvenais arhitekta Vilhelma Neimaņa projekta tika uzcelta jauna Kalkūnes muižas ēka. Ēka atgādina viduslaiku pili, kuras galveno ieeju rotāja balkons uz kolonām un izvērstās kāpnes. Greznais frontons un apzeltītie tornīši, rotājumi un interjeri nav saglabājušies Balkona nišā bija uzstādīta Livonijas ordeņa Dinaburgas komtura mestra Valtera fon Pletenberga skulptūra. Ēkas interjeri nav saglabājušies. Apkārt muižas ēkai bija ierīkots plašs dārzs un parki, bija ierīkoti dīķi, kur audzēja foreles.
Kalkūnes īpašumus pārraudzīt Etingens bija uzticējies pārvaldniekam Lefleram (Loffler), kurš vēlāk izrādījās negodīgs cilvēks, kas uz piesavināto īpašnieka naudu Krievijā nopirka sev muižu.
Daudzie muižas uzņēmumi nedeva labu peļņu un izveidojās lieli parādi, tāpēc 1897. g. Etingens bija spiests pārdot Kalkūnu īpašumus ģenerālim adjutantam, Krievijas impērijas valstsvīram un diplomatam Nikolajam Ignatjevam (1832-1908).
1902. gadā īpašumus nopirka Kazaņas 1. Ģildes tirgotājs, kam vēl piederēja īpašumi Didrihšteinā, Gecenšteinā un Jaunlauku.
Karjakins dzimis 1851. gadā Ribinskā (Krievija), viņš bija 3. Domes loceklis un tirdzniecības padomnieks, nodarbojās ar uzņēmējdarbību Sanktpēterburgā un Rybinskā. Karjakinam piederēja lieli īpašumi Jaroslavļas provincē, dzirnavas Kazaņas provincē un Kalkunu rūpnīcas. Būdams gudrs tirgotājs un uzņēmējs, viņš labi pārzina finanšu tirgu, uzkrāja lielu bagātību. Miris 1913. gada 14. oktobrī.
Kalkūnes muiža stipri cieta 1. Pasaules kara laikā un 1917. gada oktobra apvērsuma laikā. Grezna ēka bija gandrīz pilnīgi nopostīta un izlaupīta. Ēku vēlāk atjaunoja, bet tā kļuva ievērojami vienkāršāka, zaudēja savu raksturīgu izskatu un iekšējo plānojumu.
Pēc 1920. gada agrārās reformas Kalkūnes muižu nacionalizēja un 1927. gadā tur atvēra Grīvas zīdainu namu. Otrā Pasaules kara laikā, pēc nostāstiem, muižas ēkā bija kara hospitālis. Bērnu nama darbību atjaunoja 1945. gadā, no 2004. gada blakus uzceltajā ēkā atrodas Valsts sociālās aprūpes centrs „Kalkūni” .
DITRIHS FON KEIZERLINGS - KALKŪNES MUIŽAS ĪPAŠNIEKS
Keizerlingu dzimtas aizsākums meklējams Vestfalē, kur pilsētā Bilefeldā par turīgiem birgeriem ar uzvārdu Kezerlink (Keselink) min jau no 1300. gada. Ap 1493. gadu Germans Keizerlings devās uz Baltijas zemēm, kur sāka dienēt Livonijas ordenī, kas vervēja jaunus vācu karavīrus, piešķirot viņiem zemes ar zemniekiem vasaļu valdījumā.
Germana pēcteču karjera bija veiksmīga: Kurzemes hercogistē (mūsdienu Latvijas daļā uz dienvidiem no Daugavas) viņi spēlēja nozīmīgu lomu, bija kancleri un muižniecības vadītāji, guva panākumus diplomātiskajā, valsts un militārajā dienestā, kā arī literatūrā.
1713. gada 5. septembrī barona Otto Ernsta fon Keizerlinga un baroneses Marijas Sibillas fon der Kekas piedzima Kalkūnes un Medumu muižas īpašnieks grāfs Ditrihs fon Keizerlings.
Dītrihs studēja Kēnigsbergā un Jenas universitātēs. Ķeizarienes Annas Ivanovnas valdīšanas laikā 1734. gadā viņš strādāja sava brāļa, izcila diplomāta Hermaņa Pētera fon Keizerlinga birojā. 1735. gadā viņš iestājās krievu armijā un piedalījās Polijas karā un Krievijas – Turcijas karā, kur viņš bija Azovas dragūnu vienības komandieris un kļuva par pulkvedi.
1739. gadā viņš apprecējies ar baronesi Annu Aleksandru fon Manteifelu un viņiem piedzima 16 bērni. Viņš iegādājās Blīdenes muižu, kļuva par Bauskas pils īpašnieku, Polijas karaļa kambarkungu un slepeno padomnieku, kā arī Kurzemes hercogistes kancleru.
1759. gadā Keizerlings kļuva par Kurzemes kancleru, bet četrus gadus vēlāk, līdz ar Bīrona parādīšanos, viņš atstāja civildienestu. Par īpašajiem pakalpojumiem Prūsijas karalis Frederiks Viljams II viņam piešķīra Svētās Romas impērijas vācu nācijas grāfa titulu. Par piedalīšanos Turcijas karā viņš tika apbalvots ar Vācijas Sv. Annas ordeni, par nopelniem Polijai un Saksijai - Baltā ērgļa ordeni un Sv. Staņislava ordeni. Viņš bija Johanaijas ordeņa bruņinieks. Miris 1793. gada 13. novembrī Jelgavā.
AUGUSTS KICBERGS
Augusts Kicbergs (1855 - 1927) - igauņu rakstnieks, Igaunijas dramaturģijas pamatlicējs, dzimis 1855. gada 17. (29.) decembrī Laatrā, Vīlandes rajonā, Igaunijā.
Kopš 1871. gada Kicbergs kopā ar brāli strādāja par skolotāju Maiē, netālu no pilsētas Karksi-Nuia - tagad tur ir Kicberga muzejs. Pie Maies skolas vēl tagad aug brāļu stādītie koki.
No 1894. gada 5. maija līdz 1898. gada 8. augustam Kicbergs strādāja Augusta fon Etingena spirta rauga rūpnīcā Kalkūnē.
Savu lēmumu pārcelties uz Kurzemes guberņu viņš skaidro ar to, ka bija spiests atmest darbu Vīlandē saistībā ar rusifikācijas politiku, kuru 19. gadsimta 80. gados pastiprināja cara valdība.
Etingens, kurš šīs pašas politikas dēļ zaudēja Rīgas mēra amatu, piedāvāja Kicbergam darbu savā īpašumā Kalkūnē, kas tolaik bija viens no galvenajiem germanizācijas posteņiem Krievijā. Kicbergs strādāja par grāmatveža palīgu, kasieri un galveno grāmatvedi, saņemot mēnešalgu 15 rubļu apmērā un uzturēšanu.
Kalkūnes periods bija viens no mierīgākajiem un turīgākajiem rakstnieka dzīvē. Fabrikas vadība rūpējās par saviem darbiniekiem. Blakus esošā Dvinskas pilsēta tajā laikā bija samērā mietpilsoniska. Vienīgā kultūras iestāde tur bija Krievu teātris, kam līdzās darbojās Krievu klubs, kur tika rīkoti deju vakari un uz kurieni Kalkūnes fabrikas strādnieki parasti brauca atpūsties. Vienā savā vēstulē radiniecei Kicbergs raksta: „Mana dzīve ir laba. Tā ir ļoti mierīga un bezrūpīga. Laikus paēst, laikus iet gulēt un svētdienās uz pilsētu (..) katru dienu saņemu vācu un igauņu avīzes, reizi nedēļā „Olevik”, „Sakala” un „Tallinas Postimees”(..)”
Šo idilli pabeidza Etingena lēmums pārdot Kalkūnu īpašumu 1897. gadā. Kicbergs pie jaunā saimnieka vēl nodzīvojas līdz 1898. gadam, pārvācās uz Rīgu un līdz 1901. gadam strādāja Rīgas vagonu rūpnīcā „Fēnikss” par vienas nodaļas vadītāju.
45 gadu vecumā viņš atgriežas Igaunijā jau kā atzīts rakstnieks. Līdz 1920. gadam viņš strādāja Hipotēku bankā Tartū (Derptā).
A.Kicberga Kalkūnos sarakstītie literārie darbi attiecas pie viņa daiļrades pirmajām periodam. Ar darba pienākumiem saistītais tiešais kontakts ar cilvēkiem deva viņam daudz interesantu sižetu un personāžu viņa darbos.
Šeit tika uzrakstīti stāsti „Bēdas atnāk pēc priekiem”, „pirmā Ziemassvētku eglīte”, „Pētera Pjuves nedarbi” u.c.
70.-80. gados - nacionālās atmodas laikā uzrakstītie darbi ir pilni romantisma strāvojumiem. 90. gadu sākumā Igaunijas rakstniecībā notiek lūzums reālisma virzienā, arī Kicbergs uzraksta veselu virkni stāstus par lauku dzīvi: „Pētera Pjuves nedarbi” (1897), „Brālis Henns” (1901) u.c., kā arī vairākas lugas lauku amatieru teātra trupām, kurās sižeti ir aizņemti no vācu literatūras. Tur tiek atveidotas nedaudz idealizētas ainiņas iz zemnieku sadzīves.
1906. gadā viņš saraksta savu pirmo drāmu „Viesulis” . Vēlāk tai seko lugas „Naudas maka dievs”, „Laurits”, „Sarkanais gailis” (1919), komēdija „Nolādētie lauki” (1923). Par visveiksmīgāko no mākslinieciskā viedokļa tiek uzskatīta luga „Vilkacis”. Pamattēma ir naudas vara. Rakstnieks nosoda sociālo nevienlīdzību, aizstāv vienkāršos cilvēkus un tajā pašā laikā sludina morālās pilnveidošanās ideju.
Kicbergs ir arī viens no izcilākajiem feļetonistiem Igauņu presē, kur kritizē mietpilsonību.
Visu savu dzīvi Augusts Kicbergs bija aktīvs Igaunijas nacionālās atdzimšanas sabiedriskais darbinieks. Viņš bija Karksi vīru kora loceklis, viens no nedzērāju biedrības dibinātājiem, viens no zemkopju biedrības valdes locekļiem Vīlandē, avīzes „Sakala” korespondents u.c.
Augusts Kicbergs mira 1927. gada 10. oktobrī Tartu. Viņa bēres kļuva par plašu tautas atvadīšanās ceremoniju.
Piemineklis A. Kicbergam
ĶIEĢEĻU RAŽOŠANA KALKŪNĒ
Māli ir viens no svarīgākajām dabas bagātībām Latgalē. Visbiežāk no seniem laikiem tos izmantoja dažādu keramisko izstrādājumu izgatavošanai.
Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pirmie keramiskie izstrādājumi Latgalē ir parādījušies 4500 gadu atpakaļ, sākumā tie bija neapdedzināti, pēc tam cilvēks iemācījās tos apdedzināt pie temperatūras ap 1000 ° С
Ķieģeļrūpniecība Latvijā sāka attīstīties 13. gadsimtā līdz ar vācu bruņinieku ienākšanu Baltijā. Visā teritorijā sāka celt baznīcas un pilis, pārsvarā izmantojot kokmateriālus, laukakmeņus un ķieģeļus, tomēr līdz 16. gs. ķieģeļus ieveda no citiem apkārtnes reģioniem. Ķieģeļu noteiktās ģeometriskas formas atviegloja būvniecības procesu, tiem bija skaistā sarkanā krāsā, tāpēc ķieģeļu ražošana sāka izplatīties par visu Latgales teritoriju.
Sāka darboties pirmās ķieģeļu rūpnīcas, no kurām vislielākā bija Kuzopova muižā. Muižnieks Henrihs fon Tinens 1650. gadā uzcēla Elernē Romas katoļu baznīcu no sarkaniem ķieģeļiem, kas saglabājās līdz mūsdienām.
1765. gadā hronikās minēta viena no pirmajām ķieģeļu ražotnēm Daugavpils apkaimē, kas piederējusi Dinaburgas jezuītiem. Tie 1737.-1769.gg ir uzcēluši no ķieģeļiem savas kolēģijas, skolas un baznīcas ēkas.
18. gs beigās strauji attīstās ķieģeļu ražošana. Viena no rūpnīcām bija uzcelta barona fon Keizerlinga muižā, kura ražoja 1 mln. ķieģeļu gadā. Gadsimtiem tika izmantota viena un tā pati atradne apmēram 4 km dienvidos no Daugavpils, kaut ķieģeļu izgatavošanai šajā apvidū māla netrūka.
1783. gadā no Keizerlinga rūpnīcā izgatavotiem ķieģeļiem tika uzcelta luterāņu baznīca Berkenelē.
Ķieģeļu ražošana kļuva īpaši svarīga no 1810. gada, būvējot Dinaburgas cietoksni. Šim nolūkam no bijušā Kurzemes hercogistes kanclera grāfa Keizerlinga tika izpirktas zemes Daugavas kreisajā krastā. Bet 1813. gadā, lai atjaunotu Napoleona karaspēkiem sagrauto cietoksni, ģenerālmajora Hekeļa vadībā tur tika uzcelta rūpnīca ar trim lauku krāsnīm, klonu un šķūni ķieģeļu veidošanai un žāvēšanai, kā arī palīgēkas instrumentu glabāšanai un kazarmas meistariem.
Ķieģeļnīca darbojās ilgus gadus – pārsvarā vasaras sezonā (no 1. jūnija līdz 1. septembrim). Tajā bija nodarbināti 48 ķieģeļu veidotāji un 250 palīgi – zaldāti un arestanti – smagā darba darītāji.
Dienas laikā katram pieredzējušam meistaram bija jāizgatavo 250 jēlķieģeļu.
Ķieģeļu cepļos darba dienas garums parasti bija 14 stundas: tā sākās 4 vai 5 no rīta un beidzās 7 vakarā. Ķieģeļus veidoja ozolkoka vai metāla formās ķieģeļu šķūņos, žāvēja nojumēs vai uz klaja lauka, apdedzināja ķieģeļu krāsnīs. Apdedzināšana ilga 5-7 diennaktis, bet, ņemot vērā iekraušanu un izkraušanu, kopējais ražošanas cikls bija aptuveni 14 dienas. Valsts pasūtījumos ķieģeļu izmērs bija strikti noteikts: 11 × 5 × 2,5 collas (279 × 127 × 63 mm), bet vēlāk sāka izgatavot lielākus ķieģeļus - 305х152х76мм.
Bija uzstādītas 12 zirgu vilcējspēka īpašas horizontālas mālu mīcīšanas mašīnas. No 1835. gada lietoja speciālas formas preses mehānismus. Kalkūnu rūpnīcā tika izvirzītas ļoti augstas prasības ķieģeļu kvalitātei, tāpēc piesaistīja tikai kvalificētus, dārgi apmaksātus strādniekus. Brīvstrādnieku atalgojums varēja sasniegt 14 rubļus par 1000 gataviem ķieģeļiem
Ir ziņas, ka uz 1857. gadu Ilūkstes apriņķi darbojās 14 ķieģeļnīcas, no kurām visjaudīgākā bija Kalkūnu ķieģeļu dedzinātava, saražojot 1,980 milj. ķieģeļu un 5000 kārniņu.
1868. gadā barons Augusts fon Etingens, Kalkūnu (Kalkuhnen) muižas īpašnieks veco ķieģeļnīcu modernizēja, izveidojot lielu ķieģeļnīcu, kurā bija nodarbināts ap 40 vīriešu personāls.
Lauceses upes palienā ieguva kūdru, kas bija kurināmais materiāls ķieģeļu cepļiem. Kūdras ieguve šajā teritorijā turpinājās līdz pat 20.gs. 1.pusei.
1902. gadā uzņēmējs Vasīlijs Karjakins iegādājās Kalkūnu muižu un rūpnīcu, kura darbojās 30 gadus.
Kalkūnu ķieģeļnīcās veidotie ķieģeļi tika izmantoti Ēģiptes baznīcas remontam un torņa celtniecībai (1863), Grīvas vācu skolas celtniecībai (1875), Kalkūnu dzirnavās, Grīvas Romas katoļu baznīcai (1881-1895), Kalkūnu muižas jaunajai ēkai (1892), Fabijanovas pareizticīgo baznīcai (1877), Nīderkūnu vecticībnieku lūgšanu namam, dzīvojamo māju un sabiedrisko ēku būvniecībā. Arhitektūrā izveidojās unikāls sarkano ķieģeļu stils, ko mēs varam redzēt Daugavpils (Dinaburgas)vēsturiskajā centra apbūvē
Pēc 1.pasaules kara notika pārmaiņas ķieģeļu izgatavošanas tehnoloģijā, ražošanā sāka lietot mehānisko dzinējspēku un elektroenerģiju. Lauku cepļu vietā sāka darboties nepārtrauktās darbības loka (gredzenveida) jeb Hofmaņa sistēmas krāsnis.
Hofmann sistēma
1929. gadā trīs lielākās provinces ķieģeļnīcās – Kalkūnu, Pāvilostas un Priekules – bija vismodernākā tehnika.
AS” Kalkuni” rūpnīca bija lielākais ķieģeļrūpniecības uzņēmums Latgales reģionā. Kalkūnos darbojās ekonomiskā Hofmaņa sistēmas loka krāsns, mākslīgās un atklātā gaisa ķieģeļu žāvētavas ar automātisku mehānismu ķieģeļu pacelšanai un nolaišanai, divas lokomobīles (75 zirgspēku) un viens firmas “Junkers” dīzeļmotors (25 zirgspēku).
Vēl darbojās 7 zirgu vilcējspēka ķieģeļu preses un cita tehnika. Rūpnīcas teritorijā bija ierīkoti pārvietojamie (7,5 km) un iemūrētie (1,2 km) šaursliežu dzelzceļi ar 70 dažāda veida vagonetēm. Mākslīgā jēlķieģeļu žāvētava deva iespēju ražot ķieģeļus arī ziemā. Strādājošo skaits bija no 70 līdz 100 (ziemā). 20.gs. 30.g.g. beigās Kalkūnos ražoja 3-4 milj. ķieģeļu gadā, kā arī vēl drenu caurules lauku meliorācijai un jumta kārniņus.
Latvijā 20.gs. 20.gados sāka ražot portlandcementu, bet 30.gados – šīferi, būvģipsi u.c. jaunus būvmateriālus, bet ķieģeļi palika ka dominējošais būvmateriāls celtniecībā. Daugavpils pilsētā un tās apkārtnē tika uzceltas daudzas ēkas no Kalkūnu ķieģeļiem, piemēram, Daugavpils vecticībnieku kopienas lūgšanas nams un arī Vienības nams (1937).
Pēc 2.pasaules kara bija nepieciešams atjaunot cietušās dzīvojamās ēkas un rūpnīcas. Tāpēc ķieģeļu un cementa ražošana tika atjaunota pati pirmā. Kalkūnos rūpnīca atsāka savu darbību jau 1944. gada rudenī. Pēc 1947. gada rekonstrukcijas tā sāka ražot produkciju nepārtraukti visu gadu. Mālu raka karjerā 0.5 km attālumā no ķieģeļcepļa (tagadējo dārzkopības kooperatīvu apkaimē) un piegādāja vagonetēs pa šaursliežu dzelzceļu. 20.gs. 50. gadu sākumā Kalkūnu ķieģeļu kvalitāte bija zema, jo ministrijā nebija savlaicīgi atrisināts jautājums par māla masas ierīces un vērtīgāko māla slāņu izmantošanas tehnikas iegādi. Rūpnīca strādāja ar zaudējumiem.
1958. gadā pēc otrreizējās rekonstrukcijas Kalkūnu rūpnīcu apvienoja ar jaunuzbūvēto silikātu ķieģeļu cehu Daugavpilī. Apvienību sāka dēvēt par Daugavpils ķieģeļu rūpnīcu, tā bija pakļauta Latvijas PSR Būvmateriālu rūpniecības ministrijai. Te ražoja dažāda veida ķieģeļus, izstrādāja jaunas ekonomiskas iekārtas ķieģeļu žāvēšanai, un pirmo reizi Latvijā tika izmantots atdziestošo ķieģeļu siltums. Tas būtiski samazināja ķieģeļu ražošanas pašizmaksu. Grūto un darbietilpīgo darbu pie kurināmā piegādes ar vagonetēm un lāpstu kraušanu nomainīja lentes transportieris, izkraušanu veica autokrāvējs, jēlķieģeļus pie sliedēm sāka piegādāt pa gaisa sliežu ceļu. Cepļu kurināšanai izmantoja mazutu. Apvienībā bija nodarbināts 500-550 strādnieku.
1960. gadā Kalkūnos pirmo reizi Latvijā sāka ražot agloporītu jeb aglokeramzītu un vibroķieģeļu paneļus, bet no 1961. gada sāka ražot agloporītbetona sienu paneļus, kas drīz vien ieguva plašu popularitāti kā Latvijā, tā arī citās Padomju Savienības republikās. Šādu paneļu pielietošana būvniecībā deva iespēju pazemināt celtniecības izmaksas un ievērojami saīsināt būvdarbu termiņus. Sakarā ar plašo rūpnīcas sortimentu 1961. gada 31. oktobrī Daugavpils ķieģeļu rūpnīcu pārdēvēja par Daugavpils būvmateriālu un konstrukciju rūpnīcu (DBMKR – Завод стройматериалов и конструкций). Tika saražoti gandrīz 30 miljoni māla ķieģeļu gadā, kas bija vislielākais rādītājs, kādu jebkad būtu sasniegusi Kalkūnu ķieģeļu ražotuve. 1970.gadā tika saražoti 23 730 m3 agloporītbetona paneļu.
Kalkūnos ražotos lielgabarīta sienu paneļus un agloporītbetona un trīsslāņu dzelzbetona paneļus no gāzbetona pirmo reizi Latvijā pielietoja Daugavpils Ķīmiskās šķiedras rūpnīcas ražošanas korpusu celtniecībā (1964), vēl Slokas celulozes un papīra kombināta celtniecībā (1964).
1963. gadā Kalkūnos apguva jaunas produkcijas izlaidi: dzelzsbetona konstrukciju cehs sāka ražot betona sienu paneļus ar marmora šķembu klājumu. Pirmais produkcijas pasūtītājs bija Rīgas Politehniskais institūts.
1971.-1973. gadā DBMKR specializējās uz lielgabarīta konstrukciju izlaidi – paneļus 103.sērijas namiem, 12, 18 un 24m garas fermas, dažāda veida blokus, kā arī sarkanos un silikātķieģeļus. Produkcija tika izmantota, būvējot Olaines plastmasu rūpnīcu, Rēzeknes slaukšanas iekārtu rūpnīcu, Jelgavas, Rīgas un Ķekavas jaunceltnes. Šajā laikā jau tika nodarbināti 900 strādājošo. Tika veikti daudzi tehnoloģiskie jaunievedumi.
Māla ieguves darbus Kalkūnos pārtrauca 1976. gadā. Pēc tā mālu atradnes vairs neizmantoja un būvkeramiku neražoja, bet 20. gs 90-os gados rūpnīca pilnīgi pārtrauca savu darbību.
KURZEMES-ZEMGALES HERCOĢISTE. PIRMĀS ZIŅAS PAR KALKUNI
Pēc Livonijas ordeņa likvidēšanas 1562. gadā ar īpašu līgumu (Pacta subjectiones) tika izveidota Kurzemes-Zemgales hercogiste. Hercogiste eksistēja līdz 1795. gadam un aizņēma Latvijas teritoriju uz rietumiem no Daugavas - Kurzemes, Zemgales un Sēlijas reģionus.
Vairāk nekā divsimt gadus tā atradās divu dinastiju - Ketlera un Birona - valdījumā. Par pirmo hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers.
Kurzemes un Zemgales hercogistē nebija tādu lielu tirdzniecības un amatniecības centru kā Rīga, bet mazās ostas pilsētās - Ventspilī un Liepājā - notika aktīva tirdzniecība, būvēja kuģus.
Hercogistes galvaspilsēta - Jelgava (Mitava), kā arī Bauska, Kuldīga un citas pilsētas bija amatniecības un vietējās tirdzniecības centri.
Tomēr galvenais ienākumu avots bija lauksaimniecība, un hercogiste joprojām bija lauku province. Plašie zemes īpašumi piederēja hercogiem, savukārt privāto muižu īpašnieki galvenokārt bija vācu zemes īpašnieki, kas piederēja Kurzemes muižniecībai.
Mitau Ordensburg, 1703
Jēkabs Ketlers(1610-1682)
Gotharda Ketlera pēcnācējs Jēkabs Ketlers valdīja Kurzemes Zemgales hercogistē gandrīz 40 gadus. Viņš attīstīja dzelzs un vara izstrādājumu, kā arī tekstilizstrādājumu rūpniecību, stikla ražošanu vietējās manufaktūrās, veicināja kuģu būvniecību un palielināja floti Kurzemē. Jēkabs Ketlers arī centās nodibināt koloniālo varu; īsu laiku viņš valdīja Tobago salu Dienvidamerikā un fortu pie Gambijas upes grīvas Āfrikā
Ziemeļu kara laikā hercogistes flote tika likvidēta, visa lauksaimniecība tika iznīcināta, tika zaudēta kontrole pār kolonijām, un pats hercogs tika sagūstīts. Visus pēdējos 20 savas valdīšanas gadus hercogs Jēkabs neveiksmīgi centās atgūt savu bijušo varu.
Jēkabs Ketlers
18. gadsimta sākumā Kurzemes un Zemgales hercoģistes attīstību ietekmēja Lielā Ziemeļu kara sākums un cīņa par hercogistes troni. Pēc tam, kad astoņpadsmit gadus vecais hercogs Frīdrihs Vilhelms Ketlers apprecējās ar topošo Krievijas caru Annu Ioannovnu, hercoģiste, kas bija poļu karaļa pakļautībā, pārgāja zem Krievijas tiešās kontroles.
Pēc pēdējā hercoga no Ketleru dinastijas nāves 1737. gadā Ernests Johans Bīrons, krievu ķeizarienes Annas Ioannovnas favorīts, kļuva par Kurzemes un Zemgales hercoģistes hercogu. Bīrona valdīšanas periodu raksturo lieliskās hercogu rezidences: lielākās bija pilis Rundālē un Jelgavā. Bīronu dinastija valdīja hercogistē līdz tās pievienošanai Krievijai 1795. gadā.
Pirmās ziņas par Kalkuni (Calcuna) parādās 1519. gadā - Livonijas ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs piešķir Johannam fon Felkerzamam tiesības uz šo īpašumu. Nākamais Kalkunes īpašnieks grāfs Dītrihs fon Keizerlings no dižciltīgās ģimenes pārcēlās uz Kurzemes hercogisti no Vestfāles.
Kurzemes-Zemgales hercogistes ārējās tirdzniecības apjomu pieaugumu galvenokārt nodrošināja jūras ostas. Hercogistes tirgotāji veda ārzemēs graudus, linus, eļļu un kaņepes. Ieveda siļķes, sāli, tekstilizstrādājumus, dzelzi, vīnu, garšvielas un luksusa preces. Sakarā ar to, ka Kalkunes muiža atradās uz divu valstu robežas, tās dzīve bija cieši saistīta ar muitu. No 1772. līdz 1795. gadam Kalkūni no Dinaburgas atdalīja valsts robeža, un muitas postenis atradās muižas teritorijā.
MAGISTRS VALTERS FON PLETENBERGS UN
LIVONIJAS ORDENIS
Augusta fon Etingena muižā, viņa krāšņās savrupmājas nišā, atradās statuja, kuru mēs varam redzēt tagad tikai vecās fotogrāfijās, jo karš un revolūcija viņu nežēloja. Šī cilvēka attēli ir atrodami pat uz monētām; viņš pārvaldīja plašās teritorijas mūsdienu Latvijā un Igaunijā ar nosaukumu Livonija. Tā bija Valtera fon Pletenberga - Livonijas maģistra statuja, jo muiža Kalkuni (Calcuna) vēsturiski bija iekļauta Livonijas ordeņa kultūrvēsturiskajā reģionā Sēlija (Semigallen).
Viduslaiki ir krusta karu laiki, un krustneši mūsdienu Latvijas teritorijā ieradās 1186. gadā.
Ikšķilē krustneši uzcēla pirmo akmens baznīcu, bet pēc tam arī daudzas citus, un 1205. gadā tika nodibināta Rīgas pilsēta. Bruņinieki Livonijas zemes veltīja Jaunavai Marijai, nosaucot tās par Terra Mariana. Komturu, kuru iecēla Augstākais mestrs Prūsijā, pakļautībā esošā Livonijas konfederācija, eksistēja gandrīz 400 gadus.
Krustneši (iepriekš viņu ordenis saucās Zobenbrāļu ordenis) valkāja baltus apmetņus, kuru kreisajā pusē bija izšūts sarkans krusts.
Starp viņiem bija mūki, bet arī daudz cilvēku, kuri vēlējās uzlabot savu finansiālo stāvokli vai vienkārši piedzīvojumu cienītājus. Tiem cilvēkiem, kas piedalījās krusta karā, mācītāji atlaida grēkus.
Valters fon Pletenbergs vairāk nekā 40 gadus valdīja Livonijā un darīja to gudri un diplomātiski. Pateicoties tādai tālredzīgajai politikai, Livonija tajos grūtajos laikos spēja 50 gadus palikt bez kara.
Rezultātā Livonijā attīstījās zinātne un rūpniecība, tika veikti ģeogrāfiski atklājumi, tika uzceltas pilis un plauka pilsētas. Starp citu, viens no viņa ārpolitikas virzieniem bija kontaktu stiprināšana ar Krieviju, kurā toreiz valdīja Ivans III. Ir zināms, ka trīs gadu laikā Pletenbergs uz turieni nosūtīja vairāk nekā septiņas vēstniecību delegācijas. Lai gan, atklāti sakot, tas viņam neliedza sadarbībā ar Lietuvas kņazisti uzsākt militārās operācijas, kas vēlāk izvērsās par garu un postošu Livonijas karu.
Livonija nenoturējās un daļa no tās - Ziemeļigaunija tika pārdota Dānijas karalim un tika pakļauta Zviedrijai, otra daļa, kas piederēja Livonijas maģistram, kā arī Rīgas arhibīskapa zemes tika nodotas Polijas karalim Zigmundam II Augustam.
JEKATERINA I
Katrīna I Aleksejevna (Marta Skavronska) 1684-1727, Pētera I otrā sieva, no 1725. gada 28 janvāra- Krievijas ķeizariene.
Martas izcelsme nav precīzi zināma. Saskaņā ar dažiem ziņojumiem, viņa bija zemnieka Samuela Skavronska no Livonijas meita, pēc citiem - Zviedrijas kvartālmeistera I. Rabe meita. Pēc vēl vienas versijas viņa dzīvoja audžuģimenē, kuras pārstāvji dzīvoja Kalkunē.
Viņa nesaņēma izglītību, un viņas jaunība pagāja mācītāja Gluka mājā Marienburgā (tagad Alūksnes pilsēta Latvijā), kur viņa bija gan veļas mazgātāja, gan virēja. Iespējams, ka kādu laiku viņa bija apprecējusi zviedru dragūnu.
1702. gadā pēc Marienburgas pārņemšanas krievu karaspēkiem, topošā ķeizariene kļuva pēc kara trofeju un nokļuva sākumā pie Šeremeteva, pēc tam pie krievu cara favorīta Menšikova. Ap 1703. gadu viņu pamanīja Pēteris I, un viņu aizrauj Martas skaistums. Marta kļuva par vienu no viņa mīļākajām, bet pamazām attiecības starp viņiem kļuva arvien ciešākas.
Marta (drīzumā pēc pareizticīgo tradīcijām kristītā ar Ekaterina Aleksejevna vārdu) izcēlās ar jautru, nosvērtu un sirsnīgu raksturu; viņa viegli pielāgojās Pētera kaprīzēm, samierinājās ar viņa nemotivētiem dusmu uzliesmojumiem, zināja, kā palīdzēt epilepsijas laikā un viegli dalīja ar viņu grūtu klejojošo dzīvi.
Vientuļš un nelaimīgs personīgajā dzīvē, Pēteris arvien vairāk pieķērās Katrīnai, atzina viņas no viņa dzimušos bērnus. Katrīna tieši nepiedalījās politisko jautājumu risināšanā, bet tai bija zināma ietekme uz caru, zināms, ka viņa bieži aizstāvēja Menšikovu.
Saskaņā ar leģendu viņa izglāba Pēteru I Prutas kampaņas laikā, kad krievu karaspēks bija ieskauts. Katrīna nodeva Turcijas viziram visas viņas dārglietas, tādējādi liekot viņam parakstīt pamieru.
Pēc atgriešanās Pēterburgā 1712. gada 19. februārī Pēteris I apprecējās ar Katrīnu, un viņu meitas Anna un Elizabete (topošā ķeizariene Elizaveta Petrovna) saņēma oficiālo troņmantnieces statusu.
1714. gadā, par godu Prutas kampaņai, cars nodibināja Svētās Katrīnas ordeni, ar kuru viņa vārda dienā apbalvoja sievu. 1724. gada maijā Pēteris pirmo reizi Krievijas vēsturē kronēja Katrīnu par ķeizarieni.
Pastāv versija, ka Pēteris I gatavojās oficiāli pasludināt viņu par savu pēcteci, bet to neizdarīja, uzzinot par savas sievas nodevību ar kamergeru V. Monsu.
Pēc Pētera I nāves, viņa favorīta Menšikova centieniem, balstoties uz gvardi, Katrīna bija pasludināta par imperatori. Tā kā viņai pašai nebija nekādu valsts pārvaldes spēju un zināšanu, pie viņas tika izveidota Augstākā slepenā padome, kas pārvaldīja valsti, ar Meņšikovu priekšgalā.
Starp nozīmīgākajiem tā laika notikumiem bija Zinātņu akadēmijas atvēršana, alianses noslēgšana ar Austriju u.c. Kļūstot par ķeizarieni, Katrīna izrādīja tieksmi pēc nesavaldīgām izklaidēm: gandrīz visu laiku viņa pavadīja ballēs un dzīrēs, kas nelabvēlīgi ietekmēja viņas veselību, un gandrīz neinteresējas par valsts pārvaldes lietām.
Pirms viņas nāves, pēc Menšikovas neatlaidīga lūguma, Katrīna parakstīja testamentu, saskaņā ar kuru tronis bija jānodod lielkņazam Pēterim Aleksejevičam un viņa nāves gadījumā - meitām vai viņu pēcnācējiem.
MIHAILS KLEOFASS OGINSKIS
Mihals Kleofass Oginskis dzimis 1765. gada 25. septembrī Guzovas muižā Mazovijas vojevodistē Polijā.
No Rietumu ukraiņiem nākušie kņazi Oginski ieņēma dažādus vadošus amatus Lietuvas Lielhercogistē. Piemēram, Mihala Kleofasa vecvectēvs bija Vitebskas gubernators, viņa vectēvs un tēvs bija Trokas (Trakai) gubernatori, bet tēvocis Mihals Kazimirs Oginsky bija Viļņas gubernators un Lielais lietuviešu getmans.
Zēnu audzināja Žans Rolens, viens no labākajiem skolotājiem Eiropā, kurš viņa apmācību organizēja tā, lai nodrošinātu bērnam augstu fiziskās un garīgās attīstības līmeni. Piemēram, septiņu gadu vecumā zēns nodarbojās ar dažādām zinātnēm, sākot no matemātikas un beidzot ar politisko ekonomiju, līdz pat 16 stundām dienā! Oginskis arī iemācījās spēlēt dažādus instrumentus un sāka komponēt mūziku, tekoši runāja visās Eiropas valodās.
Jau 19 gadu vecumā Mihals Kleofass Oginskis kļuva par Seima deputātu, un kopš 1789. gada viņš kalpoja kā Polijas vēstnieks Nīderlandē un Lielbritānijā, bet 1793. gadā 28 gadu vecumā viņš kļuva par Lietuvas Lielhercogistes finanšu ministru. 1794. gadā Oginskis piedalījās Tadeuša Kostjuško vadītajā sacelšanā Polijas valsts neatkarības atjaunošanai. Mihails Oginskis pārdeva savu īpašumu, un par savu naudu izveidoja bataljonu un vadīja to.
1794. gada 31. jūlijā Oginska vienības aizņēma Ilūksti un viņš vērsās pie Dinaburgas cietokšņa komandanta pulkveža Henriha Guļeviča ar ultimātu nodot cietoksni bez cīņas. Oginskis solīja saglabāt virsniekiem un karavīriem dzīvību, ja tie pāries nemiernieku pusē. Pretējā gadījumā Oginskis draudēja: „Es sameklēšu līdzekļus, lai ar zobenu un uguni nojauktu pilsētu, kuru jūs komandējat” Pulkvedis Guļevičs, drosmīgs virsnieks, kurš piedalījās daudzās kara kampaņās, padoties atteicās.
Bet spēki bija nevienādi, cietoksni aizstāvēja 50 karavīri, un palīgā ieradās 170 vietējie zemnieki. Cietokšņa aizstāvjiem nebija pietiekami daudz ieroču, šaujampulvera un pārtikas ilgstošai aizsardzībai, taču viņi bija gatavi cīnīties līdz pēdējam. Pati ķeizariene Katrīna II tika nekavējoties informēta par situāciju Dinaburgā. "7. augustā.
Tika nolasīti Polockas gubernatora ziņojumi, ka poļu nemiernieki iebrūk viņam uzticētajās provincēs un jau ir pienāca pie Dinaburgas”
Oginska vienības cīnījās sīva cīņa pilsētas ielās un saņēma noteiktu pretsparu no Dinaburgas aizstāvjiem - nemiernieki aizbēga, bet pilsēta tika nodedzināta līdz pamatiem. Ugunsgrēks, kas sākās 1794. gada 3. augustā, iznīcināja visus arhīvu dokumentus un tajā laikā pilsētā uzkrātos materiālus. Tāpēc mūsdienu zinātniekiem ir tik maz informācijas par senās Dinaburgas pilsētas vēsturi. Kā vēsta leģenda, tieši tad Oginskis, skatoties uz degošo pēc viņa pavēles Dinaburgu, ierakstīja savas slavenās polonēzes “Atvadīšanās no dzimtenes” melodiju.
Pēc sacelšanās nomākšanas 1794. gada oktobrī M. K. Oginskis , pārģērbjoties par sulaini, sasniedza Austrijas galvaspilsētu Vīni. Viņa īpašumus un visu mantu bijušās Polijas teritorijā konfiscēja, pats viņš tika iekļauts meklēto sarakstā. Par viņa galvu tika piešķirta liela atlīdzība, tāpēc ar svešo uzvārdu Oginskis 1794. gada decembrī pārcēlās no Vīnes uz Venēciju, lai būtu prom no krievu un prūšu aģentiem.
Sieva neizturēja dzīvi nabadzībā un devās pie radiem bijušajā Polijas teritorijā, kas bija Prūsijas daļa, un Mihals Kleofass tika atstāts viens. Oginskis vēlējās nodibināt kontaktus ar Turcijas sultāna valdību, lai ierosināt viņu sākt karu ar Krieviju. Šajā gadījumā bija iespējams sākt jaunu sacelšanos un panākt Polijas neatkarības atjaunošanu.
Pārrunas ar Turcijas valdību nedeva nekādus rezultātus, un Oginskis atgriežas Francijā. Tur viņš tikās ar ģenerāli Napoleonu Bonapartu, kuru viņš arī pārliecināja veikt kampaņu Polijas atbrīvošanai, apsolot visu iedzīvotāju atbalstu. Bet Napoleonam bija pavisam citi plāni, un Mihails Oginskis nolēma, ka pēc tam nav jēgas palikt Parīzē, un pārcēlās uz Nīderlandi - uz valsti, kur viņš nesen bija vēstnieks, un karalis Viljams V viņu labi pazina un novērtēja.
Nīderlandes karalis parūpējās , lai Oginskim tiktu piedota piedalīšanās sacelšanās, un 1798. gadā viņš varēja atgriezties pie savas sievas. Dzīves laikā Prūsijā viņiem bija divi dēli - 1800. gadā Tadeušs (nosaukts pēc ģenerāļa Kostjuško) un 1801. gadā - Ksaverijs.
Tomēr jau 1801. gada beigās vēl nenoskaidrotu iemeslu dēļ Mihals Kleofas Oginskis izšķīrās no sievas. Kas notika starp viņiem - var tikai minēt.
Tajā pašā 1801. gadā notika vēl viena lieta, kas krasi mainīja Mihala Kleofasa Oginska dzīvi - Krievijas tronī ienāca Aleksandrs I, bet viens no viņa tuvākajiem draugiem bija Adams Čartorijskis, kas, tāpat kā Oginskis, Lietuvas-Baltkrievijas un Polijas aristokrāts, bet atšķirībā no viņa nebija piedalies sacelšanās.
Adamam Čartorijskim izdevās pārliecināt Aleksandru amnestēt visus Kostjuško sacelšanās dalībniekus. 1802. gadā M.K. Oginskim tika piedots, viņš saņēma atpakaļ visus no viņa iepriekš konfiscētos īpašumus un apmetās Baltkrievijas īpašumā Zalesjē. 37 gadu vecumā viņš apprecējās otro reizi – ar mirušā drauga grāfa Kaetana Nagurska atraitni, 25 gadus veco Mariju Nagursku, ar kuru viņš 1815. gadā bija spiests šķirties.
Neskatoties uz viņa nodarījumiem pret Krievijas troni, M.K. Oginskis tomēr tika iecelts par Krievijas impērijas senatoru. Pēc divu gadu dienēšanas viņš atteicās no visiem amatiem, 1822. gadā viņš atstāja valsti un aizbrauca uz Florenci.
1831. gadā Florencē Mihals Kleofs Oginskis ar atsevišķu grāmatu publicēja savu mūzikas darbu notis, starp kurām bija slavenā polonēze “Atvadīšanās no dzimtenes”. Kopumā M. K. Oginskis uzrakstīja vairāk nekā 60 kompozīcijas klavierēm, kā arī vairākas dziesmas.
Komponists nomira 1833. gada 15. oktobrī tajā pašā Florences pilsētā 68 gadu vecumā. Oginskis tika apbedīts ievērojamu personību panteonā Santa Kroče Florences baznīcā blakus Galileo Galilejam, Mikelandželo Buonarroti, Džoakino Rossini un Nikolo Makiavelli.
JĀNIS RAINIS
Jānis Rainis (īstajā vārdā Jānis Pliekšāns) (1865–1929) dzejnieks, dramaturgs, tulks, teātra darbinieks, žurnālists un politiķis.
Rainis ir dzimis Tadenavas muižā netālu no Daugavpils, un bērnības un jaunības gadus pavadīja tēva īrētos folvarkos Randenē, Berkenelē, Jasmuižā un Vasiļovā.
Berkenelē, kuru tēvs īrēja no Augusta fon Etingena, mazais Žans (tā bērnu sauca Jāni Pliekšānu sauca bērnībā) pavadīja gandrīz deviņus gadus Pašlaik Berkenelē darbojas Raiņa māja-muzejs, kur stāsta par dzejnieka dzīves gaitām, bet mākslinieki rīko plenērus.
Tieši no šejienes viņš gāja mācīties vācu skolā, kuru 1875. gadā nodibināja Augusts fon Etingēns. Tagad tā ir J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskola. Savus pirmos dzejoļus Rainis sāka rakstīt šeit.
No 1880. gada viņš mācās Rīgas pilsētas ģimnāzijā, pēc tam iestājas Pēterburgas universitātes juridiskajā fakultātē, pēc kuras pabeigšanas strādā pēc specialitātes Viļņā, Berlīnē, Paņevežā un Jelgavā. Vienlaikus Jānis sāk interesēties par politiku un literatūru, kļūst par avīzes „Dienas lapa” redaktoru. Viņš ir viens no sociāldemokrātu kustības ideologiem, raksta gan dzejoļus, gan politiskos pamfletus, aktīvi "veic revolūciju", par savu darbību arī nokļūst cietumā.
Viņš tika izsūtīts uz Poskvo un Vjatkas guberņu, un pirmo reizi viņu arestēja un notiesāja 1897. gadā. Ieslodzījuma laikā viņš tulko Gētes „Faustu” latviešu valodā un raksta daudz dzejoļu.
Rainis aktīvi piedalās 1905. gada revolūcijas kustībā, un pēc tās sakāves viņš no dzelzceļa stacijas „Kalkuni” dodas uz Šveici, kur dzīvo līdz 1920. gadam.
Šveicē, Kastanolā, kur viņš dzīvo, Rainis raksta savus labākos dzejoļus, slavenākās lugas: "Jaunā vara", "Klusā grāmata", "Tie, kas neaizmirst", "Beigas un sākums", "Ave sol", "Daugava", "Zelta zirgs ", "Indulis un Ārija ", "Pūt, vējiņi ","Jāzeps un viņa brāļi", "Spēlēju, dancoju", "Krauklis", "Uguns un nakts"
Viņš atgriežas jau neatkarīgajā Latvijā, kur turpina iesaistīties politiskajā dzīvē. Rainis tiek ievēlēts par Latvijas Satversmes sapulces un Saeimas deputātu. Viņš bija Latvijas Nacionālā teātra režisors un Mākslas teātra pirmās direkcijas loceklis, pēc tam strādāja par Latvijas izglītības ministru.
Dzejnieks kandidēja arī uz Latvijas Valsts prezidenta posteni, bet zaudēja vēlēšanās. Īsi pirms viņa nāves viņam tika piešķirts valsts augstākais apbalvojums - Triju Zvaigžņu ordenis.
Jānis Rainis nomira 1929. gadā Jūrmalā, 12. septembrī, dienu pēc tam, kad viņam bija tikai 59 gadi.
Raiņa sieva, dzejniece ar pseidonīmu Aspazija, iestājās par emancipāciju un aktīvi aizstāvēja sieviešu tiesības.
